Lībieši

Līvlizt

Lībie­ši ir Bal­ti­jas jūras somu cil­mes Lat­vi­jas pamat­tau­ta, kurai biju­si lie­la nozī­me mūs­die­nu lat­vie­šu valo­das un kul­tū­ras tapšanā. 

Lat­vie­šu valo­da vei­do­ju­sies lībie­šu un seno bal­tu cil­šu – lat­ga­ļu, zem­ga­ļu un kur­šu – saskarsmē, un tie­ši šī mijie­dar­be ir pama­tā tās uni­kā­la­jam skanējumam. 

Lībie­šu ietek­me jūta­ma dažā­dās Lat­vi­jas tra­di­cio­nā­lās un mūs­die­nu kul­tū­ras jomās no fol­klo­ras līdz pat kuli­nā­ra­jam man­to­ju­mam. Tāpēc lībie­šu tra­di­cio­nā­lā kul­tū­ra iekļau­ta Lat­vi­jas kul­tū­ras kano­nā un Lat­vi­jas Repub­li­kas Satver­smes pream­bu­lā īpa­ši uzsvēr­ta lībie­šu tra­dī­ci­ju loma lat­vie­šu iden­ti­tā­tes veidošanā.

Vēsture

Istōrij

Vēs­tu­res rak­stos Bal­ti­jas somu tau­ta lībie­ši pir­mo rei­zi minē­ta 12. gs. Kopš 12. gs. bei­gām taga­dē­jās Lat­vi­jas teri­to­ri­jā izšķi­ra­mi šādi lībie­šu nova­di: Zie­meļ­kur­ze­me, Dau­ga­vas lej­te­ce, Gau­jas lej­te­ce, Metse­po­le un Idu­me­ja Vidze­mē, kur bla­kus dzī­vo­ja gan lībie­ši, gan lat­ga­ļi. Zie­meļ­kur­ze­mē biju­šas zemes ar nosau­ku­miem: Ban­da­va, Ven­ta­va, Vanemā. 

11. un 12. gs. lībie­ši dzī­vo­ju­ši pil­skalnos: Aiz­krauk­lē, Turai­dā, Sate­se­lē, Kur­ze­mē Tal­sos, Tuku­mā, Noga­lē, kā arī cie­mos: Mār­tiņsa­lā, Salas­pils Lauksko­lā, Doles Rau­šos, Ikšķi­lē. 12. gs. sāka vei­do­ties Rīga. Tās vie­tā jau atra­dās divi cie­mi, kuros lie­lā­ko­ties dzī­vo­ju­ši Kur­ze­mes un Dau­ga­vas lībieši. 

13. gs. vis­as Lat­vi­jas teri­to­ri­jā dzī­vo­jo­šās vie­tē­jās tau­tas jau bija pakļau­tas un kris­tia­ni­zē­tas. Mai­nī­jās to tra­di­cio­nā­lais dzī­ves­veids. Lībie­ši pakā­pe­nis­ki tika asi­mi­lē­ti. Dau­dzie kari un epi­dē­mi­jas Vidze­mē nove­da pie lībie­šu izzušanas.

Kopš XII gad­sim­ta 80. gadiem rak­stos atro­da­mas sis­te­mā­tis­kas ziņas par lībie­šu vēs­tu­ri. Te pir­mām kār­tām mina­ma Indri­ķa Livo­ni­jas hro­ni­ka (XII gs. bei­gas — XIII gs. sākums). Šai lai­kā lībie­ši dzī­vo­ju­ši Dau­ga­vas laba­jā kras­tā līdz Aiz­krauk­lei un apmē­ram 60 – 100 km pla­tā jos­lā gar Rīgas jūras līci, kā arī Zie­meļ­kur­ze­mē un dažos nova­dos Dau­ga­vas krei­sa­jā krastā.

Kamēr vien vēs­tu­re pie­min lībie­šus, viņi Lat­vi­jas teri­to­ri­jā nav biju­ši lie­lā skai­tā. XIII gs. sāku­mā taga­dē­jās Lat­vi­jas teri­to­ri­jā lībie­ši biju­ši aptu­ve­ni 20% no iedzī­vo­tā­ju kop­skai­ta. Pir­mo lie­lo iznī­ci­no­šo trie­cie­nu lībie­ši saņē­ma XII un XIII gad­sim­tā, kad mūsu zemi ieka­ro­ja vācu krus­tne­ši. Viņi pakļā­va sev kā lībie­šus, tā arī viņu kai­mi­ņus – bal­tu cil­tis. Daļu Lat­vi­jas un Igau­ni­jas teri­to­ri­ju ieka­ro­tā­ji nosau­ca latī­nis­ki par Livo­nia. Vēlāk šo teri­to­ri­ju karo­da­mi pār­stai­gā­ja krie­vi, poļi, zvied­ri, sakši, franči, izpos­tī­da­mi māj­vie­tas un iznī­ci­nā­da­mi iedzī­vo­tā­jus. Neat­grie­ze­nis­ku pos­tu lībie­šu etno­sam noda­rī­ja arī Lie­lais mēris 1710. gadā.

Vēs­tu­ris­ko apstāk­ļu spies­ti lībie­ši pama­zām asi­mi­lē­jās ar lat­vie­šu cil­tīm, kas kon­so­li­dē­jās par lat­vie­šu tau­tu. Vidze­mē lībie­šu valo­da bei­dza ska­nēt XIX gad­sim­ta otra­jā pusē. Lībie­ši kā vien­da­bī­ga etnis­ka gru­pa vis­il­gāk sagla­bā­jās Zie­meļ­kur­ze­mē, Bal­ti­jas jūras pie­kras­tē apmē­ram 60 km garā un 2 – 5 km pla­tā jos­lā starp Ventspi­li un Kol­kasra­gu, kur dzī­vo­ja 12 lībie­šu cie­mos – Lūžņās (Lūž), Miķel­tor­nī (Pizā), Lie­lir­bē (Īra), Jaun­cie­mā (Ūžki­lā), Sīk­ra­gā (Sīkrõg), Mazir­bē (Irē), Košra­gā (Kuoštrõg), Pit­ra­gā (Pitrõg), Sauna­gā (Sänag), Vai­dē (Vaid), Kolkā (Kūol­ka), Mel­nsi­lā (Mus­tā­num).

Lībie­šu skaits nebi­ja liels. Sta­tis­ti­ka rāda, ka 1881. gadā Kur­ze­mē lībie­šu valo­du pra­tu­ši 2374 cil­vē­ki. Bet pēc 1935. gada taut­skai­tes datiem Kur­ze­mes jūr­ma­las lībie­šu cie­mos no 2746 iedzī­vo­tā­jiem 892 bija lībie­ši, no viņiem tikai 214 cil­vē­ki ģime­nē kā saru­nu valo­du lie­to­ja lībie­šu valo­du. Minē­tā taut­skai­te rāda, ka Kolkā 1935. gadā dzī­vo­ja 343 iedzī­vo­tā­ji, no kuriem 145 jeb 42% bija lībie­ši. No tiem tikai 21 lībie­tis dzim­to valo­du lie­to­ja arī ģime­nē, bet 97 lībie­ši dzim­to valo­du pra­ta, bet ģime­nē vairs nelie­to­ja. 27 lībie­ši dzim­to valo­du nepra­ta nemaz.

Līdz ar eko­no­mis­ko attīs­tī­bu strau­jā­ki kļu­va lībie­šu un lat­vie­šu saplū­ša­nas tem­pi. Tos seviš­ķi vei­ci­nā­ja lie­lie vēs­tu­ris­kie noti­ku­mi — Pir­mais un Otrais pasau­les karš. Lībie­šus izdzi­na no viņu dzī­ves vie­tām, daļa vīrie­šu kri­ta karā, dau­dzi aiz­klī­da pasau­lē un jūr­ma­las cie­mos vairs neat­grie­zās. Lībie­šu skai­tu sama­zi­nā­ja arī padom­ju varas depor­tā­ci­jas uz Sibī­ri­ju un Zie­meļkrie­vi­ju 1941. un 1949. gadā. Seviš­ķu pos­tu lībie­šu kopie­nai noda­rī­ja padom­ju oku­pā­ci­jas laiks pēc Otrā pasau­les kara. Zie­meļ­kur­ze­me bija kļu­vu­si par pie­ro­be­žas zonu, lībie­šu cie­mos izvie­to­jās krie­vu mili­tā­rās bāzes. Zvej­nie­kiem aiz­lie­dza izbraukt jūrā un nodar­bo­ties ar tra­di­cio­nā­lo izti­kas iegū­ša­nas vei­du – zvej­nie­cī­bu. Viņi no maza­jiem cie­miem bija spies­ti pār­cel­ties uz Ventspi­li, Kolku un Roju, kur zvej­nie­cī­ba robež­sar­gu uzrau­dzī­bā bija iespē­ja­ma. Saka­rā ar iedzī­vo­tā­ju sama­zi­nā­ša­nos lībie­šu cie­mos, tika slēg­tas sko­las, vei­ka­li. Šie apstāk­ļi nove­da pie tā, ka zvej­niek­cie­mi kļu­va tuk­šā­ki. Lūž­ņa, Lie­lir­be un Jaun­ciems prak­tis­ki izzu­da kā apdzī­vo­tas teritorijas. 

Jaunie laiki

Līdz ar Lat­vi­jas valsts Neat­ka­rī­bas dek­la­rā­ci­jas paslu­di­nā­ša­nu 1990. gada 4. mai­jā lībie­šiem sākās jau­ni lai­ki. 1991. gada 19. mar­ta Lat­vi­jas liku­mā «Par Lat­vi­jas nacio­nā­lo un etnis­ko gru­pu brī­vu attīs­tī­bu un tie­sī­bām uz kul­tū­ras auto­no­mi­ju» norā­dīts, ka Lat­vi­jas Repub­li­kā dzī­vo lat­vie­šu nāci­ja, sena pamat­tau­tī­ba — lībie­ši, kā arī nacio­nā­las un etnis­kas gru­pas. Liku­ma 4.pants nosa­ka, ka Lat­vi­jas Repub­li­kas valsts varas un pār­val­des insti­tū­ci­jas ir atbil­dī­gas par Lat­vi­jas senās pamat­tau­tī­bas – lībie­šu — nacio­nā­lās iden­ti­tā­tes un kul­tūr­vēs­tu­ris­kās vides sagla­bā­ša­nu, par viņu apdzī­vo­tās teri­to­ri­jas sociā­li eko­no­mis­kās infras­truk­tū­ras atjau­no­ša­nu un attīstību.

No 1991. gada līdz 2004. gada 2. feb­ruā­rim dar­bo­jās Valsts īpa­ši aiz­sar­gā­ja­mā lībie­šu kul­tūr­vēs­tu­ris­kā teri­to­ri­ja Līvõd rānda (Lībie­šu krasts) un tās direk­ci­ja, kas saņē­ma valsts budže­ta dotā­ci­ju lībie­šu kul­tū­ras man­to­ju­ma sagla­bā­ša­nai un attīs­tī­ša­nai. Kopš 2004. gada 2. feb­ruā­ra Līvõd rānda direk­ci­ja tika reor­ga­ni­zē­ta un tās fun­kci­ju, tie­sī­bu un sais­tī­bu pār­ņē­mējs kļu­va Īpa­šu uzde­vu­mu minis­tra sabied­rī­bas lie­tās sek­re­ta­riāts, kura ietva­ros tika nodi­bi­nā­ta Lībie­šu (līvu) lie­tu noda­ļa. Pēc minē­tā sek­re­ta­riā­ta lik­vi­dē­ša­nas 2008. gadā lībie­šu lie­tas nonā­ca Ties­lie­tu minis­tri­jas kompetencē.

Valsts ilgter­mi­ņa mērķprog­ram­mu «Lībie­ši Lat­vi­jā» Minis­tru kabi­nets akcep­tē­ja 1999. gada 14.decembrī. Mērķprog­ram­ma «Lībie­ši Lat­vi­jā» tika vei­do­ta kā virsprog­ram­ma pla­šam pasā­ku­mu kom­plek­sam, kas nepie­cie­ša­ma, lai sagla­bā­tu un attīs­tī­tu lībie­šu etno­su, lībie­šu valo­du, vēs­tu­res un kul­tū­ras man­to­ju­mu, ierā­dot tiem īpa­šu vie­tu Lat­vi­jas nacio­nā­la­jā kul­tū­ras mantojumā.

Izman­tots Bai­bas Šuvcā­nes teksts

Kurzemes lībieši

Kurāmō līvlizt

Kur­ze­mes lībie­šu izcel­sme nav līdz galam izpē­tī­ta. Tā kā Kur­ze­mi kari skā­ra mazāk, te vie­tē­jie jūr­mal­nie­ki bija labā­kā situā­ci­jā. Sva­rī­ga loma bija arī pastā­vī­ga­jiem saka­riem ar rad­nie­cī­ga­jiem Sāmsa­las iedzīvotājiem. 

Kra­sa pār­mai­ņa noti­ka 19. gad­sim­tā. Pie­kras­tē dzī­vo­jo­šie, arī lībie­ši, sāka būvēt buri­nie­kus, K. Val­de­mā­ra rosi­nā­ti sūtī­ja dēlus jūr­sko­lās, kuģo­ja uz Rīgu, Kēnigsber­gu, Hel­sin­kiem, Amster­da­mu, tādē­jā­di gūs­tot pla­šā­ku redzesloku. 

19. gs. bei­gās daļa Kur­ze­mes lībie­šu, iegu­vu­ši pār­vie­to­ša­nās brī­vī­bu, pār­cē­lās uz dzī­vi pil­sē­tās un citos nova­dos, daļē­ji zau­dē­jot pie­de­rī­bas apzi­ņu savai tautai.

Simboli

Simbolõd

Karogs

Plagā

Lībie­šu karogs ir zaļš, balts, zils, tā krā­su pro­por­ci­jas ir 2:1:2. Karo­ga atklā­ša­nas svēt­ki noti­ka 1923. gada 18. novembrī. Sākot­nē­ji tas bija jaun­di­bi­nā­tās lībie­šu sabied­ris­kās orga­ni­zā­ci­jas – Līvu savie­nī­bas – karogs, taču lai­ka gai­tā kļu­va par visu lībie­šu karo­gu. Krā­sas atvei­do lībie­ša dzī­ves vidi un atai­no ska­tu, ko redz zvej­nieks, atgrie­žo­ties mājās no zve­jas: aug­šā prie­žu zaļš, vidū lie­da­ga smil­šu bal­tais, apakšā jūras zils.

Himna

Himn

1923. gada rude­nī, gata­vo­jo­ties lībie­šu karo­ga atklā­ša­nas svēt­kiem, lībie­šu dzej­nieks un sabied­ris­kais dar­bi­nieks Kār­lis Stal­te sace­rē­ja vār­dus patrio­tis­ka satu­ra dzies­mai Min izāmō (Mana tēv­ze­me), ko tagad pazīs­tam kā lībie­šu himnu. 

Par tās melo­di­ju viņš izrau­dzī­jās to pašu, kas Igau­ni­jas un Somi­jas him­nai un kuras mūzi­kas autors ir vācu izcel­smes somu kom­po­nists Frīdrihs Pāciuss. 

Mana tēv­ze­me, mana dzimtene 

esi mīļais krasts tu, 

kur dzī­vo arvien zvejnieki, 

kas jūrā ir die­nas, naktis. 

Man mīļa pasau­lē esi vien tu, 

mana dār­gā tēvzeme. 

Mana tēv­ze­me, mana dzimtene 

esi mīļais krasts tu, 

kur dzir­da­ma ir vēl svē­tā balss, 

mana vis­mī­ļā­kā jūr­mal­nie­ku valoda. 

Man mīļa pasau­lē esi vien tu, 

mana dār­gā tēvzeme.

Igau­ņi pēc šādas vēs­tu­les saņem­ša­nas ar atbil­sto­šu lūgu­mu vēr­sās pie savas val­dī­bas un aici­nā­ja arī iedzī­vo­tā­jus nodot zie­do­ju­mus lībie­šu nama cel­tnie­cī­bai. Somi­jā pir­mās 300 mar­kas tau­tas namam tika savāk­tas 1928. gada rude­nī. 1929. gada rude­nī Somis­ku­ma savie­nī­bas Radu tau­tu noda­ļa dabū­ja atļau­ju pār­dot 30 000 lībie­šu vim­pe­ļus un vākt dāvi­nā­ju­mus. Tika savāk­tas 60 000 mar­kas, kas bija pare­dzē­tas né tikai lībie­šu namam, bet arī Līvu savie­nī­bai un lībie­šu izglī­tī­bas centieniem.

1930. gada 31. mai­jā starp Pēte­ri Kārļa dēlu Ste­fenber­gu un Līvu savie­nī­bu tika noslēgts pir­ku­ma-pār­de­vu­ma līgums. P. Ste­fenbergs no viņam pie­de­rī­gām Kal­šu (Vecaņņi) mājām pār­de­va Līvu savie­nī­bai neap­bū­vē­tu zemes gaba­lu kop­pla­tī­bā 7826 m². 1930. gada 9. oktob­rī nopir­ktais zemes­ga­bals ar nosau­ku­mu Līvõd kuo­dā (Līvu nams) tika iere­ģis­trēts Ventspils Zemesgrāmatā.

Jau 1929. gada val­des sēdē Ste­fenbergs rosi­nā­ja sākt vest akmeņ­us un baļķus tau­tas nama būvei. 1930. gadā Līvu savie­nī­bas sāka iepirkt mate­riā­lus celtniecībai.

Somis­ku­ma savie­nī­bas Radu tau­tas noda­ļas 1934. gada pār­ska­tā minēts, ka nama zemes gaba­la, ķie­ģe­ļu, sazā­ģē­tās kok­snes un akmeņu sagā­dā­ša­nai izlie­to­ti 11 000 latu, 2250 latu no šīs sum­mas saņem­ti no Lat­vi­jas prem­je­ra Bļod­nie­ka val­dī­bas, pār­ējie līdzek­ļi saņem­ti no Igau­ni­jas un Somi­jas radu tau­tu orga­ni­zā­ci­jām un pašiem lībie­šiem. Pēc aprē­ķi­niem nama uzcel­ša­nai vēl nepie­cie­ša­mi 22 000 latu.

Lie­lā nau­das sum­ma, kas bija nepie­cie­ša­ma iece­res pabeig­ša­nai, izrai­sī­ja dis­ku­si­jas par to, ka nama pro­jekts ir pār­āk dārgs, ka varē­tu būvēt arī mazā­ku un lētā­ku māju. 1932. gadā Rīgas arhi­tekts Vis­val­dis Paeg­le bija pabei­dzis Lībie­šu tau­tas nama pir­mo pro­jek­tu. «Ven­tas Balss» 1935. gadā 16. aprī­lī rak­stī­ja, ka ir izga­ta­vots gran­diozs pro­jekts. Zālē pare­dzē­tas 490 sēd­vie­tas un pla­šas bla­kus tel­pas. Būves izde­vu­mi rēķi­nā­ti ap 60 000–80 000 latu. Pro­jekts esot par lie­lu, jo sarī­ko­ju­mus apmek­lē ap 100 cil­vē­ku, tāpēc pie­tik­tu ar uz pusi mazā­ku ēku.

Tā kā lat­vie­šu arhi­tek­ta izga­ta­vo­tais tau­tas nama pro­jekts bija pār­āk gran­diozs un neprak­tisks, somu arhi­tek­tam Erki Hutu­ne­nam tika pasū­tīts jauns pro­jekts, kas tika saņemts 1937. gada pavasarī.

Aktī­vi tur­pi­nā­jās nau­das vāk­ša­na. Igau­ni­jas val­dī­ba bija apso­lī­ju­si palie­lu sum­mu — 10 000 kro­nu, ja Somi­jas val­dī­ba rīko­šo­ties tāpat. 1937. gada bei­gās pie­nā­ca ziņa, ka Somi­jas par­la­ments bija apstip­ri­nā­jis somu orga­ni­zā­ci­ju izstrā­dā­to pie­pra­sī­ju­mu 1938. gadam par 350 000 mar­kām lībie­šu tau­tas nama celtniecībai.

Arī Lat­vi­jas val­dī­ba bija atvē­lē­ju­si nau­du. 1938. gada 5. feb­ruā­rī bija noti­ku­si Kul­tū­ras fon­da sēde Valsts Pre­zi­den­ta Kārļa Ulma­ņa vadī­bā, kurā tika pie­šķir­ti 15 000 latu Lībie­šu tau­tas nama cel­tnie­cī­bai Mazirbē.

1938. gadā Iek­šlie­tu minis­tri­jas starpre­so­ru komi­si­ja apstip­ri­nā­ja Lībie­šu tau­tas nama jaun­bū­ves pro­jek­tu un finan­siā­lo plā­nu par 117 000 latiem un pie­kri­ta atļaut būvdar­bu uzsāk­ša­nu šajā gadā. 1938. gadā 29. augus­tā noti­ka izso­le par lībie­šu tau­tas nama uzcel­ša­nu kā gabal­dar­bu. Toreiz lētā­ko pie­dā­vā­ju­mu iztei­ca Ventspils būv­meis­tars F. Kronbergs, kurš apņē­mās uzcelt namu par 44 490 latu. Saska­ņā ar līgu­mu lībie­šu namam zem jum­ta bija jābūt decem­bra sāku­mā, bet pil­nī­gi gata­vam līdz 1939. gada augus­ta pir­ma­jam datumam.

Namu cēla pēc Erki Hutu­ne­na pro­jek­ta, bet arhi­tekts Vis­val­dis Paeg­le sastā­dī­ja cel­tnie­cī­bas tāmi un rūpē­jās par pro­jek­ta apstip­ri­nā­ša­nu, kā arī seko­ja cel­tnie­cī­bas gai­tai. Lībie­šu tau­tas nama cel­tnie­cī­bas fon­du vadī­ja Did­ri­ķis Vol­ganskis, būvdar­bus orga­ni­zē­ja būvuz­ņē­mējs F. Kronbergs, tos pār­rau­dzī­ja inže­nie­ris J. Lūkins. No Somi­jas puses cel­tnie­cī­bai seko­ja somu inže­nie­ris, Kul­dī­gas finie­ru rūp­nī­cas vadī­tājs Vei­no Huida.

Cel­tnie­cī­bas saga­ta­vo­ša­nas periods vil­kās vai­rāk nekā des­mit gadu, bet namu uzcē­la gada lai­kā — pama­tak­me­ni ieli­ka 1938. gada 3. oktob­rī, namu svi­nī­gi atklā­ja 1939. gada 6. augus­tā, lie­to­ša­nai to node­va 1939. gada 9. novembrī.

Tau­tas nama pir­ma­jā stā­vā bija zāle ar ska­tu­vi, gar­de­ro­be, bufe­tes tel­pas un dzī­vok­lis nama pār­zi­nim. Otrā stā­vā bija pare­dzē­tas tel­pas lībie­šu muze­jam, bib­lio­tē­kai, val­dei un viesiem.

Lībie­šu tau­tas nama svi­nī­ga atklā­ša­na noti­ka 1939. gada 6. augus­tā. Die­na bija sil­ta un saulai­na. Mazir­be bija grez­no­ta karo­giem, virs tau­tas nama bez Lat­vi­jas un radu tau­tu valsts karo­giem plī­vo­ja arī lībie­šu zaļi-bal­ti-zilais karogs. Pie nama sie­nām bija pie­stip­ri­nā­tas somu dāvi­nā­tās sešas izci­lā māk­sli­nie­ka Akse­la Gal­le­na-Kal­le­las glez­nu rep­ro­duk­ci­jas no Kale­va­las cik­la un Lat­vi­jas Minis­tru pre­zi­den­ta un minis­tru bil­des. Svēt­kus atklā­ja gājiens no pasta mājas līdz tau­tas namam. Sarī­ko­ju­mā pul­cē­jās apmē­ram 1000 vie­su un vie­tē­jo iedzī­vo­tā­ju. Lat­vi­jas val­dī­bu pār­stā­vē­ja sabied­ris­ko lie­tu minis­tri­jas kul­tū­ras depar­ta­men­ta direk­tors Jānis Labsvīrs. Nama atslē­gas nodo­dot, viņš novē­lē­ja, lai tau­tas nams kal­po­tu né tikai lībie­šiem, bet palī­dzē­tu celt un vei­dot vis­as apkārt­nes kul­tū­ras dzī­vi. Nama zālē iesvē­tī­ša­nas cere­mo­ni­ju ar lūg­ša­nām un baz­nī­cas dzies­mām lat­vis­ki un lībis­ki vadī­ja drau­dzes mācī­tājs A. Aba­kuks kopā ar Somi­jas mācī­tā­ju Hel­le Kaler­vo Ervie. Lat­vi­jas Valsts Pre­zi­den­ta svei­cie­nus node­va J. Labsvīrs, ārlie­tu ministrs V. Mun­ters bija atsū­tī­jis apsvei­ku­ma teleg­ram­mu. Per­so­nī­gus laba vēlē­ju­mus node­va Igau­ni­jas, Somi­jas un Ungā­ri­jas pār­stāv­ji. Kopā tika notu­rē­tas 28 runas, pēc kurām patei­cī­bas runu tei­ca Līvu savie­nī­bas priekš­sē­dis Pēte­ris Brein­kopfs. Par tau­tas nama tap­ša­nas vēs­tu­ri stās­tī­ja lībie­tis Pēte­ris Dam­bergs. Pēc tam seko­ja kon­certs, kurā uzstā­jās lībie­šu jauk­tais koris Mar­ga­re­tas Stal­tes vadī­bā un vīru koris Pēte­ra Dam­ber­ga vadī­bā. Pūtē­ju orķes­tri vadī­ja Rūdolfs Ermanbriks. Lībie­šu un somu dzies­mas dzie­dā­ja Hil­da Cer­ba­ha. Pēc kon­cer­ta seko­ja vie­su pus­die­nas. Vaka­rā uz Lībie­šu tau­tas nama ska­tu­ves noti­ka divas teāt­ra izrā­des: izrā­dī­ja Mār­ti­ņa Zīver­ta lugu «Tīreļpurvs» un lugu lībie­šu valo­dā — somu raks­tnie­ka Alek­ša Kivi lugu Īe ja päva (Nakts un diena).

Nama būve, iekār­to­ša­na, mēbe­les un pār­ējais kopā izmak­sā­ja apmē­ram 100 000 latu. Pusi no šīs sum­mas bija devu­ši somi, otru pusi — lat­vie­ši un igau­ņi. Ungā­ru iegul­dī­jums bija mazāks. Plāk­snes pie nama ieejas, kas vei­do­tas no Somi­jas mel­nā gra­nī­ta un izga­ta­vo­tas Hel­sin­kos, satur vēs­tī­ju­mu: Šo namu ir lībie­ši cēlu­ši ar savas tēv­ze­mes Lat­vi­jas un ar savu radu tau­tu somu, igau­ņu un ungā­ru palīdzību.

1939. gada 30. oktob­rī inže­nie­ris J. Lūkins ziņo­ja Ventspils apriņķa būvin­spek­to­ram, ka Lībie­šu tau­tas nama būvdar­bi ir pabeig­ti un tika lūg­ta atļau­ja nama lietošanai.

Diem­žēl lībie­ši savu skais­to jau­no namu varē­ja izman­tot tikai nepil­nu gadu. 1940. gadā Līvu savie­nī­ba tika slēg­ta, bet pašu namu nacio­na­li­zē­ja. Tau­tas nams gan pali­ka kā kul­tū­ras dzī­ves centrs, bet nāko­ša­jos piec­des­mit gados tas pie­dzī­vo­ja dažā­dus lai­kus. Bija periods (1947– 1953), kad nama otra­jā stā­vā miti­nā­jās cie­ma pado­me. Bija laiks, kad no Ukrai­nas iera­dās mežs­trād­nie­ki (gucu­ļi), kuri dzī­vo­ja otra­jā stā­vā, bet tau­tas nama vir­tu­vē viņiem vārī­ja ēst. Namā noti­ku­ši robež­sar­gu un jūr­nie­ku karas­pē­ka daļu bez­mak­sas kon­cer­ti, lasī­tas lek­ci­jas, rādīts kino. Uzstā­ju­šies arī vie­tē­jie paš­dar­bnie­ki. Klu­bu gan izman­to­ja, bet tel­pu remon­tē­ša­na bija nepie­tie­ka­ma. Lie­lāks remonts noti­ka sep­tiņ­des­mi­ta­jos gados, kad tel­pas apsaim­nie­ko­ja zvej­nie­ku kol­hozs «Ban­ga». 1982. gadā «Ban­ga» Lībie­šu tau­tas namu node­va Slī­te­res valsts rezer­vā­tam, kas vei­ca jum­ta remon­tu un izre­mon­tē­ja arī iekštelpas.

Lībie­šu tau­tas nams deviņ­des­mi­ta­jos gados bija valsts īpa­ši aiz­sar­gā­ja­mās lībie­šu kul­tūr­vēs­tu­ris­kās teri­to­ri­jas «Lībie­šu krasts» direk­ci­jas māj­vie­ta. Tur noti­ka vai­rā­kas zināt­nis­kas kon­fe­ren­ces, izstā­des, kon­cer­ti un citi pasākumi.

2000. gadā Lat­vi­jas Repub­li­kas Saei­ma pie­ņē­ma liku­mu «Par nekus­ta­mā īpa­šu­ma tie­sī­bu atjau­no­ša­nu Līvu (lībie­šu) savie­nī­bai – Līvōd Īt». Lībie­šu tau­tas nams tika atdots tā liku­mī­ga­jiem īpaš­nie­kiem. Kopš tā lai­ka Līvu savie­nī­ba ir pie­li­ku­si lie­las pūles, pie­sais­tot valsts un citu spon­so­ru līdzek­ļus, lai Lībie­šu tau­tas namu atjau­no­tu un sakoptu.

Izman­tots Bai­bas Šuvcā­nes teksts

Grafiskās zīmes krāsu toņi

Pan­to­ne 439C

CMYK 59−66−63−54

RGB 69−54−53

#443634