Kādi bija lībieši
Mingizt vȯļtõ līvlizt
1846. gadā A.J.Šēgrēns: “…viņi pazīstot visādas burvestības [..]. Tiem esot laba galva un lielas garīgās spējas.”
1846. gadā Ē.N.Setele: “…viņi ir drosmīgi, izlēmīgi, mantkārīgi, dusmās nepiekāpīgi, talantīgi [..]. Jūra ir lībieša tīrums un druva.”
1846. gadā V.Vallins (Voionmā): “Lībieši ir gari un plecīgi, daudzi ar ērgļa degunu un melnīgsnēji. [..] Lībieši gan arī zina, ka somu, igauņu un lībiešu valoda ir vienas cilmes. Šie trīs vīri – soms, igaunis un lībietis – vienmēr, kad sagadās vienā kuģī, ir tik vienprātīgi, ka naudas lietās bieži visvairāk uzticas cits citam.”
Senā laika skaitīšana
Vanā āiga luggimi
Gadu iedalīja vasaras un ziemas laikā. To noteica gājputnu ierašanās pavasarī (tie tika modināti), bet rudenī, tiem dodoties prom, uzskatīja, ka putni aizmieg kaut kur tuvumā.
Janvārī cūkām par godu atzīmēja Teņa dienu (Tõņņizpǟva). Vārīja cūkas galvu, kuras kaulus vēlāk nesa uz mežu, lai cūkas vasarā mierīgi ganītos. Nedrīkstēja aust un lāpīt tīklus, lai cūkas nesaplēš.
Februārī Sveču dienā (Kīņḑõļpǟva) vārīja biezputru, cepa speķa raušus.
Svarīgi bija Meteņi (Vastalovā), jo zvejnieku domas tad sāka pievērsties zvejai.
Ievērojama vieta senajā laiku skaitīšanā bija Lieldienām (Lejāvõtāmõd). Svētku rītā ziedoja Jūras mātei, pušķoja laivas, ēkas, laukus.
Vissvarīgākā diena bija Miķeļi (Mikīļpǟva). Ganībās vairs nelaida zirgus. Sākās veļu laiks. Lielo vētru dēļ negāja jūrā.
Ar Mārtiņiem (Marţpǟva) sākās rudens un ziema. Kāva lopus, taisīja desas, brūvēja alu. Gāja ķekatās, šis rituāls lībiešiem bija svarīgs kā atšķirīga, tikai viņiem raksturīga ieraža, radniecīga ar Sāmsalas igauņiem.
Ziemassvētki (Taļžpivād) bija saistīti ar baznīcā iešanu, tomēr uz galda turēja degošu sveci un atvērtu garīgu grāmatu pret tumsas spēkiem.
Senlaiku ticība
Vanā āiga usk
Lībieši tāpat kā citas radu tautas uzskatīja, ka visai dabai ir dvēsele. Cilvēks ir krusta jeb kristīta dvēsele.
Zemes māte un Debesu tēvs ir visaugstākie gari. Zemes mātei vārds ir Maģā. Zeme nepieder nevienam. Dodoties svešumā, par piemiņu ņēma līdzi saujiņu dzimtās zemes.
Vislielākā garu saime ir jūras ļaudis. Jūrā mīt zilās govis un zilie jūras zirgi. Taču galvenā ir Jūras māte. Lībieši ir Jūras mātes tauta. Iemīļota teika lībiešiem ir par jūras kāzām. Jūras mātei upurē, īpaši pavasarī, pirmoreiz ejot jūrā.
Gars ir arī katrai laivai un kuģim.
Raksturīgs tēls senajā ticējumu pasaulē ir saltkurpji (kīlmakǟnga). Tas ir milzīgs mazu būtņu bars, kas pārvietojas pa mirušo ceļiem. No tiem var aizsargāties ar krustu, nostājoties krustceļos, protams, ar sudraba lodi.
Līdz mūsdienām saglabājušies nostāsti par vilkačiem, minot pat vēsturiski reālas personas. Vilkatis ir cilvēks, kurš pārvēršas par vilku, ieraugot ķēvi ar kumeļu, dzirdot zirgu zviedzam, vai ganus saucot.
Katram cilvēkam jādzīvo divi mūži: dzīvojamais (jeltõb igā), šajā saulē un garais mūžs (pitkā igā) – pēc tam.
Ēšanas paradumi
Sīemnāiga irdõkst
1858. gadā F.J. Vīdemanis rakstīja: “Zivis, it sevišķi butes un reņģes visdažādākos veidos – vārītas vai ceptas, sālītas, žāvētas, kūpinātas – ir né tikai lībiešu galvenais uzturs, bet arī svarīga prece, kura viņiem dod naudu nepieciešamo lietu iegādei.”
Galvenā maize bija rudzu maize (riggi lēba). To cepa sestdienās.
Sevišķā cieņā bija sklandrauši no neraudzētas mīklas ar kartupeļu, burkānu, krējuma pildījumu (sūrkakūd). Senas cilmes ēdiens bija arī baltās putraimdesas (sūrmõd mȭka), ko gatavoja iepildot lopu zarnās vārītus putraimus, speķi, sīpolus. Nebija pieņemts pievienot asinis.
Parastākais ēdiens bija putra (rok). Raudzēta piena putra jeb skābputra (appõnrok), tika vārīta no miežu putraimiem, pielejot pienu, tad karstā putrā laida iekšā ar karoti rūgušpienu. To lietoja ēšanai aukstu, jau ieskābušu.
Apģērbs
Ōrõnd
Lībieši tradicionālo apģērbu jeb tautastērpu vēl valkāja 19. gs. beigās. Visātrāk tautiskās ieražas izzuda vīru apģērbā. Visilgāk tradīcijas saglabāja sievas, īpaši dodoties uz baznīcu, kā arī kāzu svinībās.
Etnogrāfiskajiem sieviešu goda tērpiem raksturīgas aubes (mitš) ar grezni rotātu pakauša daļu; baltie priekšauti (ežōrõn); né tikai baltas, bet arī sarkanas un raibi izrakstītas adītas zeķes (sukā); lielie un mazie pirktie lakati (krīzdag), kurus kāzās un baznīcā valkā arī zem senajām villainēm (villikat).
Nodarbes
Tiegū
Lībiešu saimniecisko darbību noteica vide, kurā viņi dzīvoja, – jūra, mežs un zeme, un tā īpaši neatšķīrās no pārējiem Latvijas piejūras novadiem. Galvenais ienākumu avots bija piekrastes zvejniecība, zemkopība un lopkopība. Līdz Latvijas Republikas nodibināšanai 1918. gadā visa saimnieciskā darbība noritēja muižas uzraudzībā, un līdz māju pārdošanai lībiešu un arī piekrastes latviešu saimniecisko dzīvi reglamentēja māju nomas līgums. Vēlāk saimniekošana kļuva brīvāka.
Svarīgākā saimniecības nozare bija zvejniecība. Kurzemes piekrastē zvejoja siļķes, brētliņas, butes un mencas. Siļķes un brētliņas zvejoja ar tīkliem un murdiem agrā pavasarī un rudenī. Butes zvejoja ar vadiem galvenokārt vasarā. Vadam bija lielais un mazais spārns. To galos bija piestiprināti velkamie koki, pie kuriem bija piesietas garas velkamās virves. Spārna aizmugurē kā gremds bija piestiprināts akmens. Pie virvēm piestiprinātie biedēkļi lika butēm atrasties starp velkamajām virvēm. Zemajā piekrastes ūdenī iespiestās butes izcēla ar žebērkli. Mencas galvenokārt ķēra ar āķiem, nārstojošas mencas — ar tīkliem. Butes tīrīja un sālīja. Sālsūdenī zivis stāvēja dažas dienas, tad tās izņēma un uzdūra uz kūpināšanas virbiem. Tos pakāra no vecām laivām būvētā kūpinātavā vai agrākos laikos — dūmnamā. Zem virbiem tika iekurta lēna uguns, kuras siltumā un dūmos butes izžāvējās un bija gatavas ēšanai un pārdošanai.
Dravniecība lībiešiem bija svarīga vēl 20. gadsimta sākumā. Senāk medus tika vākts no bišu kokos mājojošām bišu saimēm. Bišu koki bija dabiski dobi vai speciāli izdobti koki. Bišu skrejas uz ziemu tika aizklātas. Lībiešu sētu tuvumā novietotie bišu stropi aizvietoja dabīgos bišu kokus 19. gadsimta vidū.
Līdztekus zvejniecībai un lopkopībai svarīgs iztikas avots bija arī zemkopība. Lībieši par savu zemi ieguvušiem mazzemniekiem kļuva pēc Pirmā pasaules kara. Smilšainajos laukos tika audzēti mieži, auzas, vasaras rudzi un kartupeļi. Ar brūnaļģēm un jūras dūņām mēslotajos laukos labi auga kartupeļi.
Ar izkapti nopļauto labību sasēja kūlīšos. Apžuvušos kūlīšus nogādāja uz riju žāvēšanai uz ārdiem. Pēc tam sausos kūlīšus izklāja uz grīdas. Labību kūla ar spriguļiem vai arī ar diviem trim zirgiem, kurus dzina pa labības klājienu aplī. Vasarājus kūla mīņājot ar kājām. Pēc kulšanas pelavas savāca ar dakšām. Ar pelavām sajauktos graudus sabēra kaudzē šķūņa atvērto durvju priekšā un vētīja. Gaisa plūsma atšķīra graudus no pelavām.
Laivu būvēšanai izmantoja piekrastes priedes. Zvejas laiva, kuras aprīkojumā ietilpa paceļams un nolaižams masts ar buru un priekšgala buru, atgādināja Igaunijas piekrastes salās lietotās laivas.
Izmantots Baibas Šuvcānes teksts.
Sēta
Kōrand
Jūra, zemas smilšu pludmales, bāli dzeltenīgas kāpas, kas paceļas meža malā, starp tām purvainas vigas un nelieli smilšaini lauki – šāda ir Kurzemes lībiešu ciemu ainava. Lībiešu ciemi bija nelieli viensētu tipa ciemi. Starp piekrastes kāpām uzceltās ēkas no jūras puses nebija redzamas. Tikai valgumi, tīklu būdas un vabas liecināja par ciemu esamību.
19. gs. sākumā lībieši Kurzemes jūrmalā dzīvojuši apmēram 150 sētās no Rojas upes ietekas līdz Ventspilij.
Sētu veidoja divi pagalmi. Tīrā pagalma vidū novietota dzīvojamā māja, aka, iepretī klētis, Sētai bija neliels augļu dārzs, bišu drava.
Saimniecības pagalms ar lielo trīsdaļīgo kūti bija atdalīts ar iežogotu gatvi, pa kuru dzina lopus ganos.
Attālāk atradās pirts, rija ar piedarbu, no vecas pārzāģētas laivas darināts dūmnams zivju un gaļas kūpināšanai, bišu mājiņa, arī tīklu būdas, kuras gan tika izvietotas krastmalā sedumos jeb valgumos.
Sētu labi sakārtoja raksturīgie sklandu, riķu, kā arī slīpie sāmīšu (Sāmsalas) žogi.
Tāpat kā visā būvniecībā, arī būvējot žogus, tika izmantots tieši tik maz kokmateriāla, cik nepieciešams konkrētā žoga funkcijai. Kā izņēmums varētu būt dekoratīvāki žodziņi ap piemājas košumdārzu, kas pasargāja augus no sīklopiem. Ilgs mūžs bija no kadiķiem un ozolkoka būvētiem žogiem.
Dzīvojamās mājas senāk sedza lubu jumti, kurus saturēja līkās kabas no īpaši piemeklētiem kokiem, kā arī slogi pret vēja brāzmām. Vēlāk, pēc muižkunga pavēles, lai taupītu kokmateriālus, jumtus sāka segt ar skaidām, reizēm pat kārniņiem.
Ēkas celtas galvenokārt guļbūvē no aptēstiem baļķiem.
Mājā ieiet caur priekšnamu, no kura var nokļūt dižistabā, virtuvē, saimnieka istabā.
Dižistabā gan ēda un gulēja, gan darīja darbus: auda un lāpīja tīklus, vija auklas, darināja apģērbus, laboja darbarīkus. Svarīga mājas iekārtā bija krāsns ar kurtuvi jeb pavardu virtuvē, bet pati krāsns atradās istabā un apsildīja to. Krāsns tuvumā, skalu gaismā, garajos rudens un ziemas vakaros gan strādāja, gan stāstīja teikas un pasakas.
Svētki
Pivād
Dziesmas un danči
Lōlõd ja dāntšõd
Pie senākajām lībiešu dziesmām pieder pavasara ieražu dziesma “Tšitšōrlinki“, latv. Čivinātājputniņš, ar kuru Lieldienās tiek modināti putni.
Savdabīga ir Meteņu dziesma ar piedziedājumu: “Zingi, pringi, vastalovā!”. Tāpat tikai lībiešiem raksturīgs ir O. Loritsa pierakstītais Mārtiņdziesmas piedziedājums: “Oidīridī, oidīridī!”. Tomēr bieži sastopama līdzība ar latviešu dziesmām.
20. gs. sākumā, kad sarosījās lībiešu sabiedriskā dzīve, veidojās kori, tika darinātas kora dziesmas ar K. Staltes dzejas vārdiem, izmantojot jau zināmas cittautu, lielākoties somu un igauņu melodijas.
Lībiešu seno deju mūzika nav pierakstīta.