Jaunumi

Vēs­tu­res rak­stos Bal­ti­jas somu tau­ta lībie­ši pir­mo rei­zi minē­ta 12. gs. Kopš 12. gs. bei­gām taga­dē­jās Lat­vi­jas teri­to­ri­jā izšķi­ra­mi šādi lībie­šu nova­di: Zie­meļ­kur­ze­me, Dau­ga­vas lej­te­ce, Gau­jas lej­te­ce, Metse­po­le un Idu­me­ja Vidze­mē, kur bla­kus dzī­vo­ja gan lībie­ši, gan lat­ga­ļi. Zie­meļ­kur­ze­mē biju­šas zemes ar nosau­ku­miem: Ban­da­va, Ven­ta­va, Vanemā.

11. un 12. gs. lībie­ši dzī­vo­ju­ši pil­skalnos: Aiz­krauk­lē, Turai­dā, Sate­se­lē, Kur­ze­mē Tal­sos, Tuku­mā, Noga­lē, kā arī cie­mos: Mār­tiņsa­lā, Salas­pils Lauksko­lā, Doles Rau­šos, Ikšķi­lē. 12. gs. sāka vei­do­ties Rīga. Tās vie­tā jau atra­dās divi cie­mi, kuros lie­lā­ko­ties dzī­vo­ju­ši Kur­ze­mes un Dau­ga­vas lībieši.

13. gs. vis­as Lat­vi­jas teri­to­ri­jā dzī­vo­jo­šās vie­tē­jās tau­tas jau bija pakļau­tas un kris­tia­ni­zē­tas. Mai­nī­jās to tra­di­cio­nā­lais dzī­ves­veids. Lībie­ši pakā­pe­nis­ki tika asi­mi­lē­ti. Dau­dzie kari un epi­dē­mi­jas Vidze­mē nove­da pie lībie­šu izzušanas.